Tatri ir kalnu grēda Centrāleiropā uz Polijas un Slovākijas robežas. Tatros ir divi nacionālie parki – katrs savā valstī. Vispopulārākā un gan jau mums visiem zināmākā pilsēta Tatros ir Zakopane, tieši blakus Polijas Tatru nacionālajam parkam. To bieži arī mēdz dēvēt par Tatru galvaspilsētu. Bet stāsts šoreiz ne par Polijas Tatriem, jo tikai aptuveni pusstundas braucienā no tūristu iecienītās Zakopanes, esam jau iebraukuši Slovākijā.
Par savu pieredzi uz Slovākijas Tatriem ar savu četrus gadus jauno Vācu īsspalvaino putnu suni Remiju dalīsies saimniece Agnese.
“Ceļu uz Slovākiju sākām sešos no rīta vēlā oktobrī. Šis bija mūsu pirmais garais ceļojums ārpus Latvijas ar suni un plāns bija nobraukt visu vienā dienā. Brauciens ar visām pauzēm mums sanāca apmēram 15 stundas un Remijs to izturēja pārsteidzoši labi. Arī, ja nebija kārtīgi izstaidzināts, viņš visu ceļu mierīgi nogulēja. Pa ceļam izkāpām gan Lietuvā, gan divreiz Polijā “izlocīt kājas”. Šķērsojot robežas, dokumentus nebija jāuzrāda. Remija mīļākā izkāpšanas vieta noteikti bija Varšavas centra suņu parks uz Stare Nalewki ielas , kurš bija plats, iežogots un tukšs, bet sēta bija diezgan zema. Šajā parkā Remijam bija iespēja izskrieties no sirds un izlikt visu ceļā iegūto enerģiju. Mani ļoti iepriecināja, ka tur sunim bija piekļuve svaigam ūdenim. Tur netālu arī paēdām suņiem draudzīgā un tiešām gardā picērijā “Casa di Tuzza”. Viens mīnuss, ar ko jārēķinās, ja brauc cauri Varšavas centram, brauciens var ievilkties sastrēgumu dēļ. Beigās, ieskaitot visas pauzes un sastrēgumus, mēs bijām klāt 21:30 pēc Latvijas laika. Tas nozīmē, ka ceļā pavadījām virs 15 stundām.
Mēs palikām mazpilsētā Liptovský Mikuláš, kas atrodas starp Augstajiem un Zemajiem Tatriem.
Kopā uz vietas palikām 4 dienas un laikapstākļi staigājot bija lieliski! Nebija aukstāks par 10*C un karstākais bija 17*C, visu dienu saulains.
Tāda neliela, bet svarīga lieta ko ņemt vērā, visapkārt bija režģotās metāla ziemas kāpnes, kur suns var savainot ķepas. Izrādījās, ka mūsu naktsmītne, kas piederēja ģimenei kā izīrējamā, bija jumta stāvā un, lai uz to nokļūtu, bija jākāpj pa šāda veida kāpnēm, Remijs uz tām jutās nedroši. Diemžēl pēdējā dienā, lecot no pirmspēdējā pakāpiena viņam iesprūda ķepas spilventiņš un viņš skaļi iekliedzās. Par laimi nekādas traumas nebija un pēc 15 minūtēm viss bija kārtībā, bet tas radīja lielāku nepatiku pret šīm kāpnēm.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
Foto no Agneses un Remija privātā arhīva
Pirmajā dienā mēs kāpām Demänovská hora virsotnē. Šī taka bija šaura un diezgan stāva, tāpēc Remiju visu laiku turēju tuvu pavadā sev līdzās. Galā uzkāpjot skats uz visām pusēm bija lielisks! Takas garums bija nedaudz virs 13km. Vakariņas ēdām suņiem draudzīgā restorānā “Liptovská izba”.
Otrā diena man patika visvairāk. Mēs kāpām no Jasna slēpošanas kūrorta uz Sedlo Pol’any un no tā gājām pa kori līdz Chopok virsotnes vagoniem, ar kuriem braucām lejā. Vagonos sunim jābūt ar uzpurni un pavadu.
Šeit arī ievēroju, ka daudzi suņus laiž bez pavadām, kas itkā nav atļauts, bet tas iespējams ir saistīts ar sezonu.
Kopā šajā dienā nogājām ap 10km. Taka no sākuma ir salīdzinoši viegla, bet, jo augstāk kāpj, jo stāvāka, akmeņaināka un grūtāka tā paliek. Pa ceļam pāris takas daļas bija applūdušas vai apledojušas, bet nebija nekas tāds, ko nebūtu iespējams pārvarēt.
Trešajā dienā mēs devāmies uz Augstajiem tatriem “Vodpád Skok” ūdenskritumu un “Spišsky hrad” pilsdrupām, pilsdrupas ir suņiem draudzīgas, bet sunim jābūt pavadā. Teritorija ir liela un tajā var uzzināt daudz ko par pils vēsturi. Taka uz Vodpád Skok bija 7,5km - vidējas grūtības un tā nebija pārāk stāva, bet akmeņaina. Gar lielāko daļu takas paralēli tecēja upīte, kur Remijam patika atvēsināties. Pēc ūdenskrituma turpinājās taka, grūtāka un ar ķēdes elementiem, tāpēc uz to nedevāmies. Internetā visur bija rakstīts, ka suņiem draudzīga taka, bet atbraucot, takas sākumā bija maza zīme, ka suņi ir aizliegti. Mazā cilvēku daudzuma dēļ izlēmām riskēt un doties tāpat un pa ceļam satikām vairākus suņus un neviens neko neiebilda. Iespējams, zīme attiecās tikai uz īpašu sezonu.
Pēdējā dienā mēs vēlējāmies uzkāpt “Sivý vrch” augsto tatru virsotnē, bet diemžēl, izrādījās, ka tā atrodas nacionālajā parka zonā, kur suņi ir stingri aizliegti.
Tad nu pēdējā dienā devāmies uz Kvachany dolina. Turpceļā gājām pa parasto taku, kura bija plata un nebija pārāk stāva. Atpakaļ ejot, gājām pa otru kalna pusi, kura bija diezgan aizaugusi un manāms, ka sen neviens nav staigājis. Ar nelielo apmaldīšanos kopā 12km.
Vakariņas ēdām amerikāņu restorānā “Route 66”.
Tad nu klāt jau bija piektā diena un mēs devāmies uz mājām.”
Par noteikumiem:
“Polijas pusē ir diezgan ierobežoti, tāpēc grūti atrast kādu suņiem draudzīgu taku. Slovākijas pusē viss, kas ietilpst Tatru nacionalājā parkā, ir suņiem aizliegts. Zemajos Tatros suņi pārsvarā ir atļauti, citur pat bez pavadas. Bet augstajos Tatros lielākoties ir aizliegti, jo atrodas Tatru nacionālajā parka zonā.
Parasti takas sākumā ir atrodama zīme par suņiem, bet sīkāku informāciju par konrētām takām meklējām Alltrails vai Gopass.
Vagoniņos suņi arī ir atļauti, bet jābūt uzvilktam uzpurnim un suns jātur īsā pavadā. Citur vēl lasīju, ka jāpērk sunim biļete, bet tur kur mēs bijām to neprasīja.“
Beigās sanāca, ka paņēmām līdzi vairāk nekā nepieciešams, bet šīs ir lietas, kas mums noderēja:
•Ūdens izturīga kakla siknsa ar GPS;
•2 metru gara pavada un 8 metru izvelkamā “Flexi” pavada;
•Krūšu siksna ar rokturi;
•Ūdens pudele sunim + bļoda;
•Uzpurnis;
•Staipīgā kanikrosa pavada un kanikrosa josta cilvēkam;
•Kārumu somiņa un kārumi;
•Ceļojumu barības soma;
•Dažādi graužamie;
•Ošņāšanās paklājiņš;
•Gultiņa/matracis;
•Tumsā spīdošā kakla siksna;
•ID piekariņš pie kakla siksnas;
•Lolojumdzīvnieku pase;
•Pirmās palīdzības komplekts
Sunim ir jānodrošina:
Noteikumi katrā nacionālajā parkā un pastaigu takā var būt atkarīgi no sezonas, tāpēc noteikti pirms došanās kārtīgi izpēti aktuālos noteikumus!
Rakstu sagatavoja: Marija Kleinberga