Latvijā ir ļoti daudz dažādu dabas taku un pastaigu vietu. Tās, kuras dabā ir marķētas, ir ļoti populāras un apmeklētas, it īpaši pavasarī un krāšņajā rudens laikā.
Vienas no tādām vietām ir purvu laipas, kur var ne tikai izstaigāt un apskatīt Latvijas purva ainavas, retus augus, bet arī sastapt vietējos iemītniekus - purva dzīvniekus. Tāpēc suņu īpašnieki vienmēr mēģina atrast mazāk populāras vietas, lai mierīgi pastaigātos ar četrkājainiem draugiem.
Arī mēs tādas vietas meklējumos devāmies uz Uguņciema pusi. No Rīgas tā ir diezgan patāla vieta, jābrauc ap 2 stundām.
Mašīnu atstājām netālu no ciema, pie tilta pāri Grīvas upei (GPS koordinātes: 57.358611, 22.922442). Paejot nedaudz uz priekšu, var apskatīt vienu no ievērojamiem vietējiem apskates objektiem “Basu vilkatu akmens”. Pie akmens ir atpūtas zona ar galdu un soliņiem. Akmens ir veca kulta vieta, par kuru ir nostāsts, ka akmenī dzīvojot vilkatis, kurš naktī nākot ārā un ēdot cilvēkus.
1953./54.g. ziemā daļu no akmens atskaldīja Imanta Sudmaļa pieminekļa (Rīgā) būvei. Pašlaik akmens ir saglabājies 3 m garumā, 2 m platumā, 4,6 m augstumā; 11,4 m apkārtmērā.
Pēc akmens apskatīšanas devāmies atpakaļ līdz meža ceļam “Medņu dambis 2”. Skatoties Latvijas valsts mežu karti, secinājām, ka īsāks un priekš suņa vairāk piemērots ceļš būtu caur mežu, pa meža stigu.
Mūsu galamērķis bija ceļš, kas iet cauri diviem purviem, Vilkpuri un Jāņkrogpurvu, kā arī blakus esošie Dižie kalni. Ejot pa meža ceļu bija iespēja apskatīt ne tikai skaistas ainavas, bet arī labāk iepazīt cilvēka neskartus purvus. Interesants fakts, ka purvi Latvijā aizņem ap 4-5% no kopējās platības un to kopējais skaits ir 5078!
Izejot meža taku, izlēmām, ka gribam doties vēl tālāk un paēst pusdienas Kaltenes piknika vietā – atpūtas vietā nelielā smilšu karjerā. Tur ir trīs atsevišķi galdi ar jumtiem un ugunskura vieta (GPS koordinātes: 57.41358, 22.77533).
Gatavojot pusdienas un sildoties pie ugunskura, pamanījām, ka ziema sāk par sevi atgādināt, jo sāka snigt sniegs, kaut arī visu ziemas periodu bijām nodzīvojuši praktiski bez sniega un ziemai raksturīgiem laika apstākļiem. Ar laiku snigšana tikai pieņēmās spēkā un viss apkārt kļuva balts.
Atpakaļceļa daļu izdomājam iet pa ceļu, jo bija jau diezgan grūti orientēties mežā, dažu stundu laikā viss apkārt kļuva balts. Vissmukākais posms bija purva ceļš! Pirmo reizi savā mūžā tiku purvā sniegputeņa laikā. Aizsnigušā purva ainavas un skati bija tik burvīgi, ka likās, ka esam Ziemassvētku multfilmas varoņi.
Pie mašīnas atnācām pievakarē, kad jau bija tumšs. Ar slapjām kājām, nedaudz nosaluši, bet ļoti priecīgi un gandarīti braucām mājās, jo tika pievarēts 32 kilometru garš pārgājiens kopā ar mūsu mazo draugu – franču buldogu. Bez tam, dienas laikā izbaudījām kā pavasara siltumu, tā ziemas burvīgos skatus.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
Foto no Jeļenas Začestes privātā arhīva.
Ja negribas iet tik garu ceļu, rekomendētu atstāt mašīnu pie pagrieziena uz purviem, (57.3773,22.87495), un līdz piknika vietai, turp-atpakaļ, ceļš būs ne vairāk kā 17 kilometri.
Aprakstu sagatavoja franču buldoga saimniece Jeļena Začeste. Seko Jeļenas instagram kontam un atklāj jaunus pastaigu maršrutus tepat Latvijā.