Kopš 2001.gada ik gadu 26.septembrī tiek atzīmēta Eiropas Valodu diena, kas ir Eiropas Padomes (Strasbūrā) iniciatīva.
800 miljoni eiropiešu no Eiropas Padomē pārstāvētajām 47 dalībvalstīm tiek mudināti savas dzīves laikā apgūt pēc iespējas vairāk valodu: gan izglītības iestādēs, gan pašmācības ceļā. Eiropas Padome ir pārliecināta, ka daudzvalodība ir līdzeklis labākai starpkultūru sapratnei un tā ir mūsu kontinenta kultūras mantojuma galvenā sastāvdaļa. Tāpēc arī Eiropas Padome iestājas par plurilingvismu Eiropā.
Bet, kā ir Tev saziņā ar savu suni? Kādā valodā sarunājies?
Rīdziniece Zane Trufāne ar savu amerikāņu Stafordšīras terjeru Hārliju (Harley) sarunājas angļu valodā.
Kas ir Hārlijs?
- Hārlijs ir aptuveni 4 gadus vecs, ļoti aktīvs un gudrs suns, ar savu galvu uz pleciem.
Pastāsti par jūsu pirmo tikšanos.
- Pirmo reizi viņu satiku, kad sāku strādāt par brīvprātīgo patversmē. Tas bija 2017.vai 2018. gads. Pirmajās dienās mani pamata pienākumi, kā jau visās patversmēs, bija uzkopt dzīvnieku voljērus, pabarot un izlaist uz maiņām suņus aktivitāšu voljērā. Šis voljērs bija liels laukums, kur suņi varēja skraidīt, socializēties un spēlēties ar mantiņām. Hārlijs bija vienīgais suns, kuru es nekad nebiju laidusi ārā, viņa būris bija tālākajā stūrī, zem nojumes, pavisam atsevišķi no pārējiem suņiem. Katru reizi, kad gāju viņa būrim garām, viņš kā maza nelaimes čupiņa sēdēja uz savas būdas jumta, lai redzētu pāri betona sienai un ķertu katra cilvēka acu skatienu. Tās sajūtas, kuras viņš izraisīja ar savu skatienu, bija vārdiem neaprakstāmas. Viņas kliedza, "Lūdzu paņem mani! Neatstāj mani vienu šeit!" Bet bija jāiet tālāk strādāt, vēl tik daudz darbu. Visu dienu tālumā varēja dzirdēt viņa skaļās raudas. Domās no viņa nevarēju atrauties.
Pēc pāris darba dienām beidzot saņēmos jautāt, kāpēc Hārlijs atrodas vistālākajā voljerā un netiek laists kopā ar citiem suņiem. Saņēmu atbildi, ka viņš ir agresīvs un pirms nedēļas pamatīgi sakāvies ar kolliju. Es tam nespēju noticēt un nākamajā dienā, pirms izlaidu visus suņus aktivitāšu voljerā, izlaidu viņu pirmo. Pirmais, ko viņš izdarīja, paķēra pirmo mantiņu, kas pagadījās pa ceļam un skrēja taisnā līnijā pie manis, pilnībā ignorējot visu apkārt notiekošo. Tā nu mēs sākām spēlēties katru rītu.
Pēc nedēļas saņēmos un jautāju īpašniekam, vai varu viņu ņemt pie sevis mājās, tad sākās problēmas ar to, ka viņš "nav adoptējams agresivitātes dēļ". Solīju, ka darīšu visu, lai apmācītu un pastaigu laikā suns vienmēr būs uzpurnī. Tā nu kopā devāmies mājās.
Kāds bija kopīgās dzīves sākums?
- Pirmajā dienā sapratu, ka sunī nav ne kripatiņas agresijas. Nākamā diena, nedēļas un mēneši bija elle. Atstājot viņu vienu pat uz 20 minūtēm, mājās atgriežoties, pavērās ļoti nepatīkami skati... Visas mantas saplēstas, grāmatu plaukts nogāzts un grāmatas saplosītas, viss no galda nogāzts, miskaste izvandīta pa visu māju, viss piegānīts. Ko es varēju gribēt?! Suns 1,5 gadus (visu savu dzīvi) dzīvojis patversmes voljērā. Viņš ēda, gulēja un nokārtojās vienā vietā. Tā nu sākās mūsu ilgie treniņi.
Viņš bija nevaldāms, jo nezināja pilnīgi nevienu komandu un vilka siksnu tā, itkā pēdējo reizi mūžā ietu pastaigā. Seperation anxiety konstatēju viņam mēnesi vēlāk, viņš nespēja palikt viens mājās. Pēc vairāku mēnešu treniņiem tas uzlabojās.
 |
 |
 |
 |
 |
Foto: Z Star photography
Tā kā suns dzimis Anglijā, viņa “dzimtā valoda” ir angļu. Kādā valodā ir tava saziņa ar Hārliju?
- Hārlijs saprot komandas tikai angļu valodā. Es izvēlējos viņu mācīt angļu valodā vairāku iemeslu dēļ. Sākumā paņēmu viņu tikai uz pagaidu mājām, līdz atrastu viņam jaunus saimniekus. Ātri vien sapratu, ka Hārlijs dzīvos ar mani līdz mūža galam.
Izvēlējos turpināt apmācīt viņu angļu valodā ne tikai tādēļ, ka viņš jau bija iemācījies daļu no komandām, bet arī tāpēc, ka zināju, ka kādreiz atgriezīšos Latvijā, nevēlējos, lai viņam citi cilvēki varētu novērst uzmanību, jo suns ir ļoti draudzīgs un tolaik atsaucās uz jebkādu uzmanības izrādīšanu. Tagad, esot Latvijā, sapratu, cik tas ir praktiski, kad suns nezina latviešu valodu. Es varu iet pastaigās ar vairākiem suņiem un kontrolēt katru suni atsevišķi. Piemēram, vienam likt iet blakus angļu valodā, otram - "brīvi" latviešu valodā.
Kāda ir jūsu kopīgā ikdiena?
- Mana kopīgā ikdiena ar Hārliju sastāv no kā minimums 3 pastaigām dienā. Darba dienu rītos ejam pļavā, netālu no mājām, spēlēties ar striķi, lidojošo šķīvīti vai bumbiņu. Pēc darba dodamies garākā pastaigā pie ezera vai uz kādu attālāku mežu, kur viņam visvairāk patīk dzīties pakaļ meža dzīvnieku smaržām un spēlēties ar kociņiem. Vēl viena mīļākā Hārlija izklaide ir grāvis un dubļi.
Vai iesaki citiem adoptēt suni un cik, tavuprāt, liela nozīme suņa šķirnei un vecumam, adoptējot suni?
- Pēc savas pieredzes, ja man kāds tagad pienāktu klāt un pajautātu, vai ir vērts ņemt suni no patversmes, viennozīmīgu atbildi sniegt būtu grūti, jo lielai daļai cilvēku nav pietiekami daudz enerģijas un zināšanu, lai no neaudzināta zvēra izaudzinātu kārtīgu suni. Un nē, dzīvnieks no patversmes nebūs pilnībā apmācīts un dzīvi zinošs, noteikti kaut kas tiks sagrauzts un sabojāts. Bet ar to ir jārēķinās, jebkurš dzīvnieks prasīs darbu, ja cilvēks tam ir gatavs un rēķinās ar to, tad patversmes suns būs ideāls draugs, kurš mīlēs līdz mūža galam, lai vai kas stātos ceļā. Tas gandarījums, ko es jūtu, salīdzinot to, kāds apjucis un vienkāršas uzvedības normas nezinošs, neko īsti dzīvē nepieredzējis Hārlijs bija, kad paņēmu viņu no patversmes, ar to kāds paklausīgs, gaišs un dzīvespriecīgs viņš šobrīd ir, atspēko visas apēstās grāmatas un piečurātos paklājus, bez jebkādas nožēlas.