- Jā! Es nekad neaizmirsīšu brīdi, kad pirmo reizi noāķēju viņu no pavadas, - tas bija kā raķetes starts -  viņa vienkārši haotiski nēsājās apkārt. Tad, kad man cilvēki prasīja: "Kas par šķirni? ", es vienmēr atbildēju: suns - raķete. Viņa bija ļoti temperamentīga, nevarēja sevi savaldīt, kā laidu no siksnas, tā viņa bija sekunžu laikā prom, tad atpakaļ un tad atkal prom un tā uz riņķi. Tagad, kad esmu "izglītota", zinu, - tā ir stresa pazīme. 

Pirmais mans izvēlētais suņu apmācītājs, paziņoja, ka viņa ir bezcerīga, ka nekad nebūs paklausīga, ka viņai pārāk daudz emociju. Neticiet tādiem cilvēkiem! Neviens suns nav bezcerīgs, ja kaut kas nesanāk, vienkārši ir jāmaina pieeja. Ja kāds uzliek sunim tādu "diagnozi", tas nozīme, ka tā ir paša cilvēka neizglītotības problēma. Nākamā trenere man ieteica agilty. Tā arī pateica - tev ir agility suns! 

Es daudz ar viņu strādāju. Grūtāk iet ar paklausību, jo tas mums abām ātri apnīk. Tomēr, būt dinamikā, ir daudz interesantāk nekā trenēt pacietību. Tagad viņa ir daudz nosvērtāka, bet viņai  skriet, lekt patīk vairāk nekā sēdēt, gaidīt un iet blakus. Viņa ir ļoti atlētiska, varētu pat teikt, ka azartiska īpaši uz agility laukuma.  Ideāli priekš sporta, gatava strādāt, bet pietiekami mierīga, lai sekotu līdzi komandām. 

 

Gatavošanās agilty prasa daudz laika un ir komandas darbs cilvēkam ar suni. Kā jums veicās?
- Agility nebija mans pirmās izvēles sporta veids. Tas ir sporta veids, kurā no cilvēka vajag daudz ekspresīvu emociju, kas var būt izaicinājums intravertam. 
No malas izskatās diezgan viegli, cilvēks skrien un komandē un suns seko un pilda. Bet, vai kādreiz esat mēģinājuši noskriet suni? Realitātē tas ir daudzslāņainu darbību komplekss, kura pamatā ir darbs ar suņa instinktu iedarbināšanu un kontrolēšanu. Pirmajos treniņos, bija grūti, jo svarīgi ir viss - kur rāda rokas, kur rāda kājas, kurā virzienā norāda rumpis. Jāskrien uz priekšu, bet jāskatās uz suni. Jāatceras šķēršļu secība. Viss jādara precīzi un jāreaģē ātri, trasē viss ir sekundes simtdaļu jautājums. Var iemācīties trasi pareizi, bet suns izdomā savādāk, tad jāmaina stratēģija tur pat uz laukuma. Es aizdomājos uz sekundes simtdaļu un Rū jau paspēja izdomāt pati, ko darīs tālāk un ir diskvalifikācija. Uzsākot, tas ir nereāli, sajūta tāda, it kā smadzenes kūp, un fonā visu laiku treneris, kas bļauj: "Kur emocijas? Vairāk! Skaļāk! Ekspresīvāk!". Man likās, ka esmu bezcerīga, bet Rū patika, un man tas bija svarīgāk par sava ego saudzēšanu. 
Mēs trenējamies gandrīz gadu, vidēji vienu līdz divas reizes nedēļā. Viņa ļoti ātri mācās, viņa mūsu pārī ir zvaigzne. Man gan vajag daudz vairāk laika, lai "saslēgtos". Atceros, kad sacensībās pirmo reizi noskrējām trasi bez kļūdām Pērnavā, es biju tik priecīga! Tad es paskatījos video un sapratu, ka uz laukuma biju haosa iemiesojums, bet Rū ir ģeniāla, jo visu saprata, neskatoties un manām šķībajām trajektorijām, nesakoordinētajām rokām un novēlotajām komandām. 

Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka 95% gadījumu tās ir cilvēka kļūdas. Piemēram, sacensībās viņa negaida mani startā, es zinu, ka tas ir tāpēc, ka es uztraucos un nevaru savaldīt savus nervus, viņa to jūt.

Grūtākais sunim, laikam, ir atkārtojumu skaits. Man patīk atkārtot lietas līdz nelabumam. Atkal un atkal - līdz man sanāk, un sanāk stabili, bet sunim apnīk, viņai galvā ir citādāka motivācijas sistēma. Tāpēc nepieciešama pacietība, un spēja atlikt treniņu uz vēlāku, un mēģināt atkal, kad dzīvnieks ir atpūties, nevis aizkaitināties un spiest suni darīt to, ko negrib. Galvenais, lai suns ir priecīgs, jāatceras uzslavēt, pat, ja viņa nokļūdās. Tas arī bija grūti - atrast veidu kā uz laukuma ātri izlikt negatīvo enerģiju tā, lai suns nepamana. 
Tas ir fantastisks sporta veids! Man šķiet, ka nekas tik labi neattīsta kontaktu starp suni un saimnieku, kā ciešs komandas darbs. 

 

Bez sacensībām, jūs ļoti daudz laika pavadat kopā, apmeklējot dažādas skaistas vietas Latvijā..
- Mēs visu laiku esam kopā. Mans darbs atļauj ņemt viņu līdzi, un arī brīvo laiku plānoju tādu, kuru varam baudīt kopā. Esmu no tiem cilvēkiem: "Ja mans suns nevar nākt, tad manis tur arī nebūs!". Ne tik kategoriski, bet pārsvarā Rū vienmēr ir līdzi. Pašu arī vairāk saista atpūta pie dabas un būšana kustībā, nemāku nosēdēt mierā. Ja savā brīvdienā esmu nosēdējusi mājās, rodas sajūta, ka velti izniekoju dzīvi. 
Vismaz reizi nedēļā cenšos aizbraukt kaut kur tālāk, lai sunim ir jauni iespaidu un pašai izvēdināta galva. Pirms manā dzīvē ienāca Rū, dažādu apsvērumu dēļ nav sanācis daudz braukāt apkārt. Nebija laika, nebija spēka, nebija motivācijas, nebija naudas un nebija iespējas. Es paspēju izslāpt pēc dzīves un iespaidiem tik ļoti, ka nevaru apstāties. Un suns ir mans kompanjons, kas gandrīz nekad neatsaka. Lai gan dažreiz ir tā, ka viņa grib palikt gulēt mājās. 
Maršrutu izvēle gan dažreiz var būt cietais rieksts. Tas ir, kā izvēlēties filmu - dažreiz tā ir acīmredzama izvēle. Šādus lēmumus nereti pieņemam spontāni, pamostos no rīta un nodomāju - šodien jābrauc uz purvu! Reizēm gan ir jāpalauza galva, kur doties, it īpaši pēdējā laikā, kad Zemgali esam izložņājusi, tagad jāplāno tālāki braucieni, un vienmēr ir jāņem vērā, ka ne visur var ar suni. Nesen aizbraucu uz lielajiem Kangariem, un sev par pārsteigumu atklāju, ka pa laipu nedrīkstu iet ar suni. Mums kā sabiedrībai vēl ir jāaug, lai visi varētu sadzīvot, un tas attiecās uz suņu saimniekiem tik pat daudz, cik uz cilvēkiem, kas akli aizliedz suņiem būt. Kamēr būs neaudzināti suņu saimnieki, tikmēr suņu nīdējiem būs argumenti.

Puteļu ūdenskrātuve.

Rū ar draugu Blu.

Kāpelēšana pa ainažu molu.

Foto no privātā arhīva.

- Ir tik daudz vietu, kas man patīk un kuras apmeklēju regulāri. Piemēram, Cenu tīreļa laipa. Tā ir fantastiski skaista vieta - man patīk tā ainavu dažādība, kas tur saskatāma ejot pa takas daudzajiem posmiem. Un katru reizi var atklāt kaut ko jaunu. Es iesaku visiem aizbraukt uz turieni tādā kārtīgā ziemā tur vizuļo gaiss, un kad purva ezeri ir sasaluši, ir daudz lielāka izpētes platība. 
Mans nesenais atklājums ir Daugavgrīvas mols, kaut kā pirms tam nav nācies tur būt. Bet tagad no visiem tuvumā esošajiem moliem tas ir mans mīļākais. Saulrieta stundās tā tiešām ir ļoti skaista apskates lokācija, un, ja ir vēlme pēc aktīvākas atpūtas, ir iespēja arī paložņāt pa akmeņiem, un mums abām patīk kāpelēšana. 
Bet, ja godīgi, man ļoti patīk pavadīt laiku arī Krāču kalnos, Puteļu karjerā, Kaņiera niedrāju takā, Engures ezera dabas takā.. Saraksts ir garš. Visur, kur var ar suni, mums patīk. 

 

- Cilvēki viņai patīk. Bet pat ar viņas pārlieko draudzīgumu, esmu uzmanīga, un maksimāli cenšos novērst situācijas, kur viņa nesankcionēti pieskrien pie kāda sveša cilvēka. Galvenokārt tāpēc, ka man kā suņa saimniekam ir jānodrošina, tas lai neviens cilvēks nejūtas apdraudēts mana suņa klātbūtnē. Esmu tajā vecumā, kad draugu lokā ir daudz mazu bērnu - man liekas, ka tas ir vitāli svarīgi skaidrot viņiem, kā uzvesties suņa klātbūtnē. Rū ir dzīvojusi ģimenē ar mazu bērnu. Es redzu, ka viņa zina, kā uzvesties ar bērniem un redzu, kā viņa tolerē bērnu brīžiem neadekvātos "izgājienus", taču pat ņemot vērā viņas nosvērtumu, vienmēr esmu uzmanīga. 
Ar citiem suņiem ir tā, ka, ja ieraudzīs pirmā, tad manas iespējas atsaukt viņu ir salīdzinoši mazākas. Viņa aktīvi izrāda interesi par visiem četrkājainajiem, kas šķērso viņas ceļu. Te nu gan esmu ļoti uzmanīga. Rū pamatā ir draudzīga, viņai visi liekas interesanti, bet uz uzbrukumu viņa atbild ar uzbrukumu. Muļķīgākais ir tas, ka bieži bīstamas situācijas rodas, jo saimnieks provocē savu dzīvnieku uz agresiju. Ir jāsaprot vismaz elementāra uzvedība šādās situācijās. Piemēram, kaut vai ejot pa mežu, ja es redzu ka Rū ir pamanījusi suni, nav jēgas skriet viņu ķert, tas tikai provocēs viņu doties izvēlētajā virzienā. Es mainu trajektoriju - eju pretējā virzienā vai dažreiz pat skrienu prom, tad ir daudz lielāka iespēja, ka viņa sekos man. Cilvēkiem, kas to nezina, izskatās muļķīgi, bet realitāte ir tāda, ka, ja skriesiet un ķersiet savu suni, tad viņš to tulkos, kā atbalstošu žestu un turpinās skriet prom no jums sevis izvēlētā virzienā. Tas ir fundamentāls suņu uzvedības modelis, sekot līdzi kustīgam objektam, kas virzas prom. Tas balstās uz viņa medību  instinktiem, kas galvā kliedz - ķer ciet! 
Bet ar suņiem, kurus viņa pazīst, viņai veidojas ļoti siltas attiecības. Spilgts piemērs ir Blu, lai gan šad tad viņas mēdz sakašķēties, tomēr, ja ilgāku laiku nesanāk satikties, tad es manu, ka Rū skumst. 

Cik plaša ir Rū dzīvesvieta?
- Vai esat dzirdējuši, ka izmitināt suni dzīvoklī ir dzīvnieka mocīšana?

Svešiem cilvēkiem patīk man par to atgādināt, katru reizi, kad atklājas, ka mēs ar Rū dzīvojam dzīvoklī. Dzīvniekam taču vajag plašumus! Un bieži vien ir tik grūti paskaidrot, ka dzīvniekam vajag veltīt laiku un uzmanību, un, ka to nevar aizvietot ar hektāriem zemes. Rū ir tik liela slodze, ka ienākot mājās, viņa gāžas  savā guļvietā un guļ. Dažreiz, kad eju uz veikalu, viņa pat galvu nepaceļ. Dzīvnieks ir jānodarbina fiziski un garīgi, tad nav nekādas atšķirības, kādās platībās tas dzīvo. Man, piemēram, žēl tos suņus, kurus palaiž, lai bizo pa teritoriju un viņiem gar sētu ir iestaigāta taka, jo visu dienu skrien uz riņķi. Tā ir stereotipiska uzvedība, tipiska dzīvniekam, kas ir ieslodzīts krātiņā.
Kad manā dzīvē parādijās Rū, viņa bija tieši šādas dzīves rezultāts. Nenodarbināta, nervoza. Pirmajā naktī pa dzīvokli gāja uz riņķi. Nākamajā dienā mēs izgājām 3 stundas garā pastaigā un 20 minūtes viņai māciju paklausību, un tas viņu nogurdināja daudz vairāk nekā veselām dienām skraidīt pakaļ vistām savā "voljērā".  
Cilvēki bieži vien aizmirst - suns ir kompanjons, sabiedrotais. Tā nav biologiska signalizācija vai sētas dekorācija. Tas ir kāds, kam nepieciešama uzmanība un patstāvīga vieta jūsu dzīvē. 

 

- Man visur gribas atgriezties, visur ir skaisti, visur ir iespaidi, visur ir fantastiski. Protams, vieni piedzīvojumi mēdz būt grandiozāki par citiem. Novērtēju arī mazos piedzīvojumus. Man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi - mācēt priecāties par mazumiņu.