Jau no pirmajām projekta “Ar suni” dienām, instagram kontā @ar.suni nereti tika atzīmētas brīnišķīgas fotogrāfijas ar vēl brīnišķīgākiem trīs Amerikāņu Stafordšīras terjeriem. Lielu uzmanību pievērsa ne vien šie skaistie, spēcīgie suņi, bet arī to saimniece, vārda tiešajā nozīmē, spilgtā personība - Sintija Krauze.
Šī projekta ietvaros, līdz šim lielāko uzmanību un jautājumus radījis suns, bet šoreiz vispirms pievērsīsimies Sintijai.
Kas ir Sintija Krauze un ar ko nodarbojaties?
- Esmu talsiniece, kura dzīvo trīsistabu dzīvoklī kopā ar ģimeni un saviem suņiem. Dzīvošana visiem kopā dzīvoklī, nemaz nav apgrūtinājums. Divus gadus esmu atpūtā, var teikt, nodarbojos ar saviem hobijiem - cepu kūkas uz pasūtījumu, audzinu dēlu un divus Amstaff suņus. Pirms tam, piecus gadus strādāju par pavāru. Kā tagad bieži smejos, man patīk ēst un patīk, ka citi ēd ne tikai ar baudu, bet arī ar acīm. Dievinu lutināt savējos ar ēdienu. Piebildīšu, ka suņi labāk ēd par mums, cilvēkiem…
Jums garām neatskatoties neviens nepaies gan spilgtās ārienes, gan suņu dēļ. Kādas ir sajūtas?
- Es jau sen pamanīju to, ka man īsti nesaista viss tas, kas saistīja citas meitenes. Biju puiciska un no pusaudžu gadiem matu krāsu mainīju biežāk nekā zeķes. Biju noslēgta, bet visus vienmēr saistījis mans izskats. Daudz cilvēku atskatās, izsaka komplimentus vai šķībi noskatās. Bērni vienmēr mammām saka, ka grib tādus matus un mammas tad dusmīgas skatās uz mani. Bet ar suņiem, kad eju, tad tikai retais izdomā nākt garām - pārsvarā visi pāriet ielai. Pēc atgadījuma Rīgā, kad Bordo dogi uzbruka meitenei, man nācās bieži birdināt asaras pret mani un maniem suņiem raidītās attieksmes dēļ. Cilvēkiem paradums visu bāst vienā maisā. Varēju kaut uz ceļiem līst, bet mani suņi ir un paliks “slepkavas” daudzu cilvēku ierobežotās domāšanas dēļ. Suns ir jāaudzina, jāmīl un jāpieradina pie visa dzīvā, itsevišķi, ja dzīvo pilsētā un jāsadzīvo ar svešiem cilvēkiem. Priecājos, ja cilvēki pienāk klāt, samīļo suņus, pajautā kā sauc, bet man jūs jāšokē - tie vairāk ir vecā gājuma cilvēki, kam īstenībā būtu vairāk jābīstas.
Amerikāņu Stafordšīras terjers. Kā nonācāt līdz šīs suņu šķirnes izvēlei?
- Amerikāņu Staffordšīras terjes ir mans ideālais suns - esam līdzīgi raksturā un arī izskatā. Izskats uzkrītoš, tāds, kas liek turēties pa gabalu un tai pat laikā, iepazīstot, atklājas viss tas mīļums, kas zem izskata slēpts. Amstaff pievērsos ap 20 gadu vecumu. Ieraudzīju vienam paziņam, ka viņam ir tāds suns vārdā Loreta, - iemīlējos. Sāku vākt informāciju, izpētīju visu ko varēju izpētīt par viņiem un sapratu - ja man būs suns, tad man būs Amstaff. Nekas no sliktā, kas par viņiem bija rakstīts, mani neatturēja no šīs suņu šķirnes, tieši - vairāk pievilināja. Gāja gadi, bet dzīvē tā iegrozījās, ka netiku pie sava sirds kārotā, bet zināju, ka kādu dienu man tāds būs. Un bija ar'. Vīrs, pirms diviem gadiem, pēdējā augusta dienā mani aizveda uz Kuldīgu, kur mani sagaidīja, neatceros īsti cik, bet “čupiņa” amstaff kucēnu. Niko, brūnā meitene, atnāca, apsēdās blakus un vēroja pārējos no malas. Tik mierīga, nosvērta un pieaugusi bija 2 mēnešu vecumā. Izvēlējāmies viņu un vedām mājās. Mans sapnis bija piepildījies.
Šī suņu šķirne lielākai sabiedrības daļai asociējas ar šķirnes vēsturisko agresiju. Kāds ir Jūsu šīs šķirnes raksturojums?
- Es neteiktu, ka tieši šie suņi vēsturē bija agresīvi. Amstaff tika radīti kā ģimenes sargi un mīluļi. Agresija tika radīta pitbull terjeros, kas tika sūtīti cīņās. Līdz ar to Amstaff reputācija cieta līdz ar pitbulliem. Viss tikai tāpēc, ka kādreiz bija slavenas suņu cīņas un cilvēki suņus speciāli padarīja agresīvus pat pret cilvēkiem. Amstaff ir ļoti viegli mācāms suns, padodas visam, ko cilvēks liek. Aizstāv cikvēkus un gatavi pat atdot dzīvību. Mierīgi un līdzsvaroti, ja neviens viņus neaiztiek, paši savā nodabā var zvilnēt saulē un uz cilvēku vai suni, kas iet garām, pat nepaskatīties. Protams, šiem suņiem vajag stingrību, līdz gada vecumam jāaieaudzina klausība, jāparāda, kurš saimnieks. Ļoti spītīgi un greizsirdīgi, itsevišķi Niko, māk sastrādāt podus. Vīrs ir jūrnieks un mājās ir tikai katru otro mēnesi. Niko uz viņu ir greizsirdīga un var pat nedēļām neēst un ieriebt, graužot kurpes, sienu, durvju ailes. Dusmas ir, bet ko padarīs, ka viņa pieradusi būt man vienīgā. Man patīk, ka viņi ļoti draudzējas ar bērniem. Kur bērni, tur suņi. To arī ņēmu vērā, izvēloties šo šķirni. Kā mēs bieži smejamies, šie suņi var tikai nolaizīt līdz nāvei. Nepatīk viņiem, ka maziņie iet garām un rej. Es respektēju cilvēkus un viņu suņus. Vedu savus suņus skolā un mācīju, bet vai tā dēļ mani respektē?
 |
 |
 |
Foto no Sintijas personīgā arhīva.
Par vienu Amerikāņu Stafordšīras terjeru ģimenē būtu skaidrs. Bet Jums tie šobrīd ir divi! Kas Jūs mudināja šādai izvēlei?
- Kā mēs, amstaff mīļotāji, sakam - divi Staffi ir modē. Īstenībā mans sapnis bija Blue Amstaff, bet, kad vīrs uzdāvināja Niko, tad nekur nebija zilie kucēni. Bija skaidrs, ka kaut kad dzīvē būs otrs. Pagāja gads un ģimenē ienāca pelēkais puika Bairons. Amstaff vieno cilvēkus visā pasaulē un tai starpā - arī Latvijā. Visi Amstaff saimnieki sazinās un ir diezgan vienoti. Kāda no Amstaff saimniecēm mani bija ietagojusi facebook komentārā pie Bairona bildes. Viņa zināja, ka gribu Blue Amstaff . Bairons jau bija 2,7 gadus jauns puika, kuru bija pievīlis saimnieks un LATAMSTAFF klubs, no kura nāca suns, meklēja viņam jaunas mājas. Ieraudzīju un iemīlējos. Viss notika tik ātri, ka nākamā dienā braucu pakaļ Baironam. Atceros, ka pa nakti sapņoju, ka viņš man izārda māju, ka neklausīgs un man būs grūti. Visu ceļu līdz Salaspilij biju sabijusies no tā, kas mani gaida. Reti kurš cilvēks grib pieaugušu suni, bet es ņēmu pieaugušu Amstaff. Ierados, un visas domas pazuda. Bairons, kas tā tiecās pēc mīlestības, laizīja man seju un dancoja apkārt.
Vēl nesen fotogrāfijās varēja redzēt trīs šīs šķirnes suņus. Kur palika trešais?
- Šajā vasarā pie mums bija divi alimentu kucēni no Bairona pārojuma. Pirms Jāņiem viena Blue Amstaff meitiņa aizbrauca uz Lietuvu, bet nesen, septembrī, Blue Amstaff dēliņš palika tepat netālu no Talsiem, Sabilē. Tāpēc bija man bildēs manīti kucēni. Ar kucēnu saimniekiem sazinos regulāri, tiek sūtītas bildes un, cik varu, palīdzu audzināšanā.
Divi suņi jebkurā gadījumā nav maz. Kā tiekat galā?
- Tieku galā ideāli. Ir savs grafiks un noteikumi. Abi viegli tam pakļaujas. No rīta 9:00 paēd. Parasti kāda liellopa gaļa, burkāni, gurķi, biezpiens vai griķi, rīsi, makaroni ar liellopa gaļas konserviem. Kārums ar kreatīnu spalvai un kalcija tabletes kauliem. Tad pēc ēšanas ejam ārā 2h garā pastaigā - vai nu uz Talsu Lidlauka, kur abi padzenā bumbiņu, vai uz Vilkmuižas ezeru, kur var parakt kurmju alas, papeldēt un paskriet pakaļ kociņam. Atnākam mājās, tad skatos, vai vajag abus mazgāt vai nevajag. Nedēļas nogalēs braucam uz laukiem vai vasarnīcu pie jūras. Izskraidās kopā ar māsīcas Amstaff Mix draudzeni Kimu.
Kā Jūsu suņi sadzīvo ar citiem cilvēkiem?
- Iepriekš jau minēju, ka mani abi suņi ir draudzīgi. Niko pēc sterilizācijas palikusi tikai piesardzīgāka, nav tik atklāta. Bairons, ja varētu, nolaizītu visus, kas garām iet. Ciemiņus uzņem mājās abi. Pie durvju zvana reti rej. Drīzāk lec no gulēšanas augšā un klausās, vai kāds nāk vai nenāk. Priecīgi abi par visiem, kas nāk. Itsevišķi Niko uzburta uz bēbīšiem, no tiem neatiet nemaz. Atļauj sev plēst aiz ādas un kniebt lūpās. Pretī viņa tikai nolaiza mazajiem mutes un rociņas. Bairons ir ļoti straujš un es viņu nelaiž klāt bēbīšiem. Bet viņam patīk ciemiņi, kas paliek pa nakti. Ciemiņi bieži pamostas ar viņu blakus, kaut viņam gultās kāpt aizliegts.
Vai iesakat arī citiem šo suņu šķirni?
- Tikai un vienīgi iesaku šos suņus citiem. Itsevišķi tiem, kam ir bērni. Viņi ar bērniem saprotas labāk kā pieaugušajiem. Ātri apmācāmi suņi - aklausīgi un komandas izpilda. Seko visur savam saimniekam. Ejot pa ielu un satiekot Staffus, mani tikai priecē, ka ir vēl kādam tāds suns. Iesaku arī cilvēkiem, kas ir aktīvi. Neko sliktu nevaru par viņiem teikt - viss ir cilvēka rokās, un kā suni audzinās, tāds viņš arī būs.
Vēlējums citiem suņu saimniekiem..
- Es daudziem suņu cilvēkiem ieteiktu nežēlot naudu suņa apmācībā, ielikt suņa pirmajā gadā visu savu laiku un enerģiju, lai pēc tam būtu suns, ar ko vari lepoties. Itsevišķi to iesaku maza auguma suņu saimniekiem. Tas, ka suns ir mazs un izskatā mīļš, nenozīmē, ka skola viņam nav vajadzīga. Visi suņi var draudzēties - tas tikai atkarīgs no saimnieka aizspriedumiem un uzskatiem. Draudzēsimies un būsim labi saimnieki saviem suņiem.