Adoptēt suni. Trūkumi un ieguvumi
Adoptēt suni. Trūkumi un ieguvumi


Vēlies sev jaunu suni? Bet vēlies izdarīt arī labu darbu? Tu noteikti jau zini, kur doties...

Latvijā ir vairāk kā 20 dzīvnieku patversmes, kurās mitinās prāvs skaits pamesto suņu. Jaunā ģimenes locekļa - suņu izvēle ir tiešām plaša, kurā nereti sastopami pat tīršķirnes suņi.

Adoptēt suni ir liels solis, pirms kura rūpīgi jāapsver visi plusi un mīnusi, kas sagaida vai ko var sagaidīt sunim ienākot tavā ģimenē. Vai suns spēs iekļauties jūsu dzīvesveidā un dzīvesritmā? Kā suns sadzīvos ar bērniem, ja tie ir tavā ģimenē? Vai spēšu strādāt ar suni? Tie ir tikai daži būtiski jautājumi.

Ne visi suņi ir piemēroti katrai mājai, un ne visi jaunie saimnieki ir gatavi pielikt pūles labu savstarpējo attiecību veidošanā. Paņemt suni no patversmes, nav tikai dzīvnieka glābšana.

Patversmes suņi parasti ir virs kucēna vecuma, kuriem jau ir izveidojies raksturs, turklāt šie suņi nereti ir ar smagu dzīves pieredzi, līdz ar to, jaunajiem saimniekiem būs jāpavada vairāk laika un jānodrošinās ar pacietību, lai abpusēji labāk iepazītos un izveidotos abu starpā spēcīga saikne.

Laiku pa laikam dzirdam, ka patversmes suņiem nav stabila psihe. Jā, tā ir taisnība - ne visi suņi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem vai bērniem. Kāds var būt bailīgs, kāds ieņemt aizsarzības pozu. Un tomēr, tā var notikt ne tikai izglābtajiem suņiem. Visdrīzāk, lielākā daļa suņu patversmē nonāk ne šo īpašību vai uzvedības dēļ, bet gan tāpēc, ka nav piemēroti  konkrētajai ģimenei.

Suņu patversmē var atrast suni teju katrai gaumei. Ja meklē jauku un mierīgu ģimenes suni, viņiem (patversmē) tāds būs. Ja esi aizrautīgs skrējējs un vēlies aizrautīgu skriešanas kompanjonu, viņiem būs ideālais suns. Ja vēlies savā ģimenē kucēnu, patversmei būs arī tie.

Kad esi jauna transporta līdzekļa meklējumos, tu rūpīgi izvērtē automašīnas funkcijas, noskaidro, kas ir bijuši iepriekšējie saimnieki, veic pārbaudi un vēl virkne citu darbību. Tieši tāpat vajadzētu būt sava jaunā suņa meklējumos. Dzīvnieku patversmes dod lielisku iespēju doties pastaigā ar tavu potenciālo suni, tādējādi, pirms vest mājās, iepazīties, sadraudzēties un galu galā - palīdzēs pieņemt lēmumu. 

 

Adoptēto suņu saimnieki dalās pieredzē, kāpēc izvēlējušies suni no patversmes: 

"Tagad Ķērpitis, bet senāk dzīvnieku patversmē "Labās mājas" - Marko. Kas var būt labāks, ja tu vari kādam patversmes sunitim vai kaķītim dot savu mīlestību un siltas mājas! Ķērpītis ir brīnišķīgs suns!" Everita Šube
"Es izvēlējos adoptēt suni no patversmes, jo uzskatu, ka katram ir dota iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi kādā ğimenē. Ar sāpošu sirdi skatos katru postu par iespēju adoptēt kādu dzīvnieku, jo šādu un tādu iemeslu dēļ tie tur ir nonākuši, bet, ja būtu iespēja, tad labprāt dotu mājas vairākiem mīluļiem un ğimenes meklētājiem. Vienmēr esmu vēlējusies palīdzēt patversmēm, tādēļ vismaz vienu suni es paņēmu adopcijā, nevis nopirku vai paņēmu no kāda prīvāta īpašnieka, jo patversmēs suņu ir pa pilnam un mājas vajag katram." Diāna Harita Bergmane
"Visi suņi, cik es atceros, mūsu ģimenē ir kopš 1995.gada - suņi ir pirkti no saimniekiem, taču ar labradoru Mārliju, tagad Brūni, bija savādāk - Brūnis ir adoptēts no patvermes un mēs ar vīru nolēmām, ka pēc žiperīgā takša Kūpera traģiskās aiziešanas, nepirksim suni, bet paņemsim savā ģimenē kādu, kas ir no patversmes. Ir tik daudz nodotu un pamestu suņu, kam cilvēks ir uzgriezis muguru, atdevis prom kā nevajadzīgu un lieku.... iespējams, tamdēļ arī šāda izvēle ņemt suni no patversmes, bet es ticu, ka suņi nedzīvo tikai vienreiz un, ka kādam no viņiem ir lemts atrast ceļu pie mums atpakaļ. Zinu, ka mans labradors Mārlijs/Brūnis ir turpinājums kam ļoti mīļam un sirsnīgam, un ne velti mēs viens otru atradām." Sandra Hmeļņicka
"Mazais, baltais brīnums bija aizvests pie vetārstes iemidzināt. Nu jau gandrīz trīs gadus suņuks ir pie manis. Šogad sunim apritēs 11 gadi! Pirms mazā, baltā brīnuma no patversmes paņēmām melno brīnumu, jo tam sunim ir daudz mīlestības, ko dot! Nu jau gandrīz 6 gadus dzīvo pie mums. Izglābtās dzīvîbas ir ļoti pateicīgas!" Dullā Paulīne
"Mēs arī adobtējām, bet no cilvēkiem, kas nespēja pietiekami nodrošināt haskija vajadzības. Sākums bija grūts, jo suņuks bija pieradis, ka var uzvesties kā niķīgs puika. Bet nu, pēc gada ir mīļuma iemiesojums!" Sendija Kalniete
"Ļoti gribēju Blue Amstaff. Gaidīju, kad parādīsies kāds kucēns, bet nekā. Vienā dienā, kā no zila gaisa, bija piedāvājums dot mājas 2,7 gadus jaunam un aktīvam puisim. Nevilcinoties piekritu. Nebija doma ņemt jau pieaugušu suni, bet neko nenožēloju. Tik liels dzīvesprieks un mīlestība nebija no dzīvnieka tā manīts kā no sava vecīša." Sintija Krauze
"Mūsu haskija princese Dora uzrunāja caur FB ierakstu, kur Tukuma patversmes saimniece bija uzrakstījusi tādu tekstu, ka, izlasot, sapratām, ja mēs nepaņemsim, tad viņa tur paliks. Mums jau mājās bija 2 puikas - bernes ganu suns un malamuts, kā arī par to, ka vajadzētu paņemt meitenīti, bijām runājuši. Tad arī ņemām malamutu un braucām uz Tukumu. Malamutu tādēļ, ja viņš nepieņemtu, tad nevarētu Doru ņemt. Viss bija labi un vakarā braucām mājās jau ar suni, kas bija patversmē pavadījis 2 dienas. Pirmajā vakarā Dora atzina mani par saimnieci, izkāvās ar puišiem, nodrošinot bļodas karalienes statusu. Un tad sākās interesantākais - no galda virtuvē pazuda gaļa, Dora leca uz durvju rokturiem - nāca un gāja kad gribēja, gulēja gultā (mūsu suņi gultā neguļ). Mums nācās pielāgoties un drusku suni "iedresēt" mūsu mājas likumos. Pa šiem 3,5 gadiem ar zagšanu no galda esam tikuši galā, bet ar gulēšanu gultā ne pārāk. Pagāja kāds mēnesis kopš suņa paņemšanas un Dora ar katru dienu kļuva apaļāka līdz vienā dienā istabas gultā uztaisīja caurumu, gatavojoties dzemdībām. Piedzima divi mazi velnēni, kas varēju būt grēka rezultāts ar taxi. Varbūt tas bija patiesais iemesls, kādēļ saimnieki no viņas šķīrās, atvedot uz patversmi. Pats jaukākais šajā stāstā ir fakts, ka abi pelēkie - haskijs ar malamutu ir īstens mīlas pāris - Dora mīl tikai malamutu, bet bernietim attiecīgos periodos rāda zobus. Doriņai ir brīnišķīga loma mūsu ģimenē - viņa uztur džekus tonusā. Manuprāt, tieši viņas dēļ bernietis nodzīvoja garu mūžu - bez 2 nedēlām 11 gadus. Ēdiens viņai ir galvenais, neviens viņu no bļodas karalienes troņa negāzīs. Šogad, kad pieņēmām maskavas sargsuņa kucēnu, viņa bija ta, kas to pieņēma, spēlējās un visādi citādi bija jauka, kamēr mazajam vajadzēja rotaļu biedru. Un tas ir mans galvenais secinājums, ka, iegādājoties kādu noteiktu šķirni, kuras raksturs ir saskaņā ar sugu un, pievienojot savu audzināšanu no 2 mēnešiem, var iegūt prognozējamu zvēru. Taču cits suns dzīvē ievieš korekcijas un milzīgu prieku ar savu personību, kuru no jau pieaugušā vecumā vairs nevar mainīt. Esam ļoti priecīgi, ka tieši Doriņa mūs uzrunāja no FB un viņa ir mūsu ģimenē." Ilze Bērziņa
"Vienmēr zināju, ja man būs suns, tas būs kāds, kas kādreiz ir bijis nodots un pamests. Ilgi gatavojāmies un gaidījām savu suni, līdz Ziemassvētku laikā uzradās viņš - mūsu Lācis! Ko lidz ieraudzīju, tā iemīlēju.. Lācis ir superīgs draugs, kompanjons, mīlulis un jautrulis, ar viņu nekad nav garlaicīgi un visi vienmēr apbrīno viņa unikālo šokolādes krāsu un brūno deguntiņu. Mēs, visa ģimene, esam laimīgi, ka viņš mums ir!" Ilze Gricjus
"Adoptēt suni no patversmes bija apzināts lēmums, jo tādā veidā varēju izmainīt vismaz viena nodota suņuka dzīvi un parādīt bērnam, ka arī mazs sirds darbiņš padara šo pasauli labāku." Inese Andersone 
"Gribējām sunīti. Un tad izdomājām, ka paņemsim no patversmes kādu pavecāku suņa kungu un nodrošināsim labas un ar mīlestību pārpildītas vecumdienas. Tā jau 3 gadu pie mums dzīvo maza auguma ruds un aktīvs suņu vīrs Čiko. Esam bezgala laimīgi un priecīgi par viņu. Nevienu brīdi nenožēlojam savu izvēli." Annija Sleže
"Dot iespēju sunim dzīvot ģimenē, mīlestībā. Dzīvnieki, kas mīt patversmēs, gluži kā bērnunama bērni gaida, kad atkal kāds tos sauks par SAVU. Rūdis bija gaidījis mūs Ulubelē 5 mēnešus, pirmajā kopīgajā pastaigā visu laiku vaicājoši atskatījās, it kā jautājot - vai es visu pareizi daru, vai esmu pietiekami labs? Es iemīlējos laikam." Laura Vijgrieze
"Melni baltais milzis bija pilnīgi spontāns un neplānots lēmums, kopā ar omu devāmies uz Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmi "Lauvas sirds", lai atdotu atpakaļ pavadiņas no omas iepriekš adoptētajiem suņiem. Barons bija ieviests dažas dienas iepriekš, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, iebraucot patversmes teritorijā viņš bija tieši priekšā. Nedomājot noteicu, ka ja saimnieki neuzradīsies, tad es viņu ņemu! Saimnieki neuzradās, ņēmu suni mājās, neko par viņa raksturu nezinot, sēdēja pāris nedēļas piesiets sētā pie koka, jo nebija ne žoga sunim, ne ap māju, mājā kaķi, baidījos, ka apēdīs. Pašai arī tomēr drusku bail, jo esam gandrīz vienā svara kategorijā. Dažu dienu laikā tapa dažu gadu plānotais žogs, dažu nedēļu laikā sapratām, kā mums ir paveicies, jo kaķus neēd un mīl gan lielus, gan mazus cilvēkus. 
BIGI bija jau apzināts un pārdomāts lēmums, apzinoties, ka visādi brīnumi var parādīties no adoptēta pieauguša suņa. Bigi ņemta no biedrības "Liberta" Liepājā, kā kompanjons Baronam, kamēr neviena nav mājās. Otro suni meklēju tikai pēc diviem kritērijiem, lai ir meitene un nedaudz mazāka par Baronu, ar pārējo jau tikšu galā. Izvēle starp patversmes suni vai pirktu šķirnes suni bija pavisam vienkārša, jo neesmu kādas konkrētas šķirnes piekritēja, nezinu kā no visām izvēlēties vienu. Tagad man ir divi unikāli bezšķirnes suņi, esmu kādam palīdzējusi, un gūstu lielu prieku no sev uzliktā izaicinājuma- izmācīt sabojātu suni, jo tas ir daudz grūtāk, kā izaudzināt un apmācīt kucēnu! Gandarījums un prieks tagad ir liels!" Elīna Pļaviņa
"Mūsu Mia. Nebijām plānojuši vispār ņemt suni, bet braucām uz patversmi ar tiem staigāt, līdz kādā no reizēm mums iedeva Miu un viņa mums vienkārši iekrita sirdī. Bija žēl atstāt patversmē, tad nu izlēmām dot viņai mājas. Tagad mums ir lieliska un mīļa sunīte jau vairāk kā 2 gadus." Aivita Taube
"Savu Pandiņu paņēmām no Ulubeles 18.11. Viņa ir lieliska, lai arī dažas veselības problēmas, tomēr nekas neatsver to mirkli, kad nākot mājās pie durvīm mani sagaida ļoti priecīga un laimīga sunīte. Atšķirībā no cilvēkiem, suņi nemelo, neliekuļo un neizliekas, viņi mīl patiesi. Suns no patversmes palīdz bērnam (kuram nav mazu brāļu vai māsu) uzņemties atbildību un nebūt egoistiskam." Kristīne Buša - Džarcāne
"Tā kā pirmais suns bija ņemts patversmē un braucām ik pa laikam uz kādu patversmi ziedot, iet staigāties, bija diezgan skaidra doma, ka vispirms apskatīsim suņus Pierīgas patversmēs un, ja neiekritīs neviens sirsniņā, tad domāsim par kādu kucēnu vai šķirnes suni. Beta uzreiz iekrita! Esam ārkārtīgi laimīgi par mūsu lēmumu, jo Beta (toreiz Baltīte) ir super suns - mīļa, paklausīga un nerej, kas mums bija ļoti svarīgi. Sākumā varbūt bija grūti, jo viņa katru dienu mājās darīja lietas, bet nu jau pēc gada viss ir vienkārši lieliski." Anna Vecvagare
"Mūsu Betiņa ir no Tukuma dzīvnieku patversme . Viņa pati mūs izvēlējās - viņai bija ķepa būrī iesprūdusi, paņēmām rokās un sapratām, ka tas ir mūsu suns! Vismīļākā, vislabākā un labsirdīgākā sunīte uz pasaules! Tā mīlestība, kas no viņas izstaro ir neaptverama un nenovērtējama." Ilva Dreimane
"Snūpijs ir no Daugavpils patversmes. Vienkārši gribēju kādam iedot mājas. Vecā taksenīte devās uz citiem medību laukiem, lai vācietei nebūtu skumīgi, paņēmām mazo puikiņu. Vēl jau ir tāda kaulu čupiņa, bet toties laimīgs..." Zilga Kalniņa
"Bordo ieraudzīju feisbukā, uzreiz iekrita acīs! Kad uzzināju, ka vēl pēc 2 mēnešiem viņš joprojām bija patversmē, nebija divu domu, zvans un braucām uz Liepāju pakaļ! Labākais draugs visai ģimenei, grūti iedomāties iemeslu, kāpēc savos 4 gados klaiņojis un nogādāts patversmē. Kopā piedalāmies sacensībās, ejam pārgājienos un dodamies uz suņu draudzīgām kafejnīcām. Manuprāt, arī suns ir laimīgs pie mums!" Līva Arāja

 

© 2024, arSuni.lv jebkuras informācijas pārpublicēšana ir jāsaskaņo
Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu labāku www.arsuni.lv mājas lapas lietošanas pieredzi.
Vairāk par sīkdatnēm Piekrītu, ka izmantojat sīkdatnes!